Kamera kabatā bija tikai sākums: Capa idejai vajadzēja rūpnīcu

Miniatūrs fotoaparāts, kuru ērti paņemt līdzi, Valteram Capam nebija tikai skice. Latvijas Kultūras kanona apraksts vēsta, ka viņš pārbaudīja iecerēto formu arī koka modelī: kā kamera ieguls rokā, kādi būs tās stūri un izmērs. 1936. gadā Igaunijā ar Riharda Jirgensa finansiālu atbalstu tapa prototips “Ur-Minox”. Ceļš līdz pārdodamai kamerai ar to vēl nebija pabeigts.

Ražošanas partneri atrast neizdevās uzreiz. Kultūras kanons norāda, ka Igaunijā trūka tehnoloģisko iespēju šādai ražošanai, bet arī vairāki Rietumeiropas uzņēmumi ideju attīstīt atteicās. 1936. gadā to uzņēmās VEF. Caps pārcēlās atpakaļ uz dzimto Rīgu. Latvijas Nacionālā arhīva un VEF vēstures muzeja virtuālā izstāde līguma noslēgšanu datē ar 6. oktobri.

Rūpnīcai vajadzēja daudz vairāk par gatavu paraugu. Bija jāizveido rasējumi, instrumenti un ražošanas process, jāslīpē objektīva lēcas un jāizgatavo precīzas mehāniskās detaļas. Avoti uzsver aptuveni 100 VEF darbinieku līdzdalību. Arhīva aprakstā līdzās Capam izcelti arī Valters Grīnbergs un Eduards Bērziņš. Šī ir komandas, nevis tikai viena cilvēka uzvara pār materiālu.

Minox bija arī pārdomāts lietošanas risinājums. Aizbīdot korpusu, jutīgās daļas tika aizsargātas; atverot vienlaikus sagatavoja mehānismu nākamajam kadram. Kamerai veidoja piederumus un vienotu vizuālo tēlu. Arhīva izstāde tirdzniecības sākumu datē ar 1938. gada 12. aprīli, bet Kultūras kanons to raksturo kā 1938. gada pavasari. Tātad prototipa gads un pārdošanas sākums nav savstarpēji aizvietojami.

Mūsdienu lasītājam vērtīgs ir nevis solījums, ka katrs atteikums neizbēgami noved pie panākuma, bet šī konkrētā pāreja no idejas uz izgatavojamu lietu. Caps saglabāja ieceri, bet risinājums attīstījās sadarbībā ar finansētāju, optikas speciālistiem, konstruktoriem un ražotājiem. Lai priekšmets nonāktu dzīvē, bija jāatrisina gan tas, kā tas strādā, gan tas, kā vienādi precīzi izgatavot nākamo eksemplāru.